Seksuālā veselība ir tēma, kas skar ikvienu, taču nereti tā paliek apvīta ar mītiem, kaunu vai neziņu. Seksologi ikdienā sastopas ar plašu jautājumu klāstu, kas atspoguļo gan praktiskas, gan emocionālas dilemmas. Šī sadaļa ir domāta, lai izgaismotu biežāk uzdotos jautājumus. Ko cilvēki – gan vīrieši, gan sievietes – uztic speciālistiem, meklējot skaidrību un atbalstu. Šeit apskatīsim populārākās tēmas, kas uztrauc daudzus, sagatavojot augsni dziļākām atbildēm nākamajos rakstos.
Vīrieši bieži interesējas par savu sniegumu un ķermeņa reakcijām. “Vai tas ir normāli, ja reizēm nav erekcijas?” ir viens no izplatītākajiem jautājumiem, kas liecina par bažām par fizisko un psiholoģisko labsajūtu. Tāpat aktuāli ir: “Kā es varu uzlabot savu seksuālo izturību?” un “Vai bieža masturbācija ietekmē attiecības?” Ne mazāk svarīgs ir jautājums par veselību: “Kā es varu zināt, vai man ir seksuāli transmisīvā slimība?” Tas norāda uz pieaugošu izpratni par drošību un profilaksi.
Sievietes savukārt nereti vaicā par baudu un ķermeņa izmaiņām: “Kāpēc es nejūtu orgasmu?” vai “Vai libido kritums pēc dzemdībām ir normāls?” Bieži tiek uzdots arī: “Vai kontracepcija ietekmē manu seksuālo vēlmi?” Šie jautājumi atklāj vēlmi labāk saprast savu ķermeni un attiecības. Abiem dzimumiem kopīgs ir interese par intimitāti: “Kā uzlabot seksuālo saikni ar partneri?” un “Vai manas vēlmes ir normālas?”
Šie jautājumi rāda, ka seksuālā veselība nav tikai fizisks stāvoklis – tā ietver emocijas, komunikāciju un pašapziņu. Seksologu uzdevums ir sniegt zinātniski pamatotas atbildes, kas palīdz kliedēt šaubas un stiprina pārliecību. Turpmākajos rakstos mēs iedziļināsimies šajās tēmās, piedāvājot praktiskus risinājumus un padomus.
Vai tas ir normāli, ja man reizēm nav erekcijas?
Vai ir normāli, ka reizēm nav erekcijas, ir pilnīgi saprotams, un atbilde uz to ir – jā. Tas var būt normāli, atkarībā no apstākļiem. Erekcijas trūkums laiku pa laikam notiek daudziem vīriešiem, un tas ne vienmēr liecina par nopietnu problēmu. Tomēr ir vērts iedziļināties, kas to izraisa un kad būtu jāpievērš papildu uzmanība, lai tu varētu justies drošāk un saprast savu situāciju.
Pirmkārt, erekcija ir sarežģīts process, kas ietver gan fiziskos, gan psiholoģiskos faktorus. Reizēm tās trūkumu var izraisīt ikdienišķas lietas, piemēram, nogurums, stress vai alkohola lietošana. Pēc garas darba dienas vai pāris glāzēm alus organisms var vienkārši nereaģēt tā, kā tu gribētu. Arī vecums spēlē lomu: jauniem vīriešiem spontānas erekcijas ir biežākas, bet ar gadiem tās var kļūt retāk. Tas nenozīmē, ka kaut kas ir “salūzis” – tas ir dabisks ķermeņa process.
Psiholoģiskais aspekts ir tikpat svarīgs. Ja tu uztraucies par savu sniegumu, jūties nedrošs vai esi domās par kaut ko citu, prāts var “nobloķēt” fizisko reakciju. Tas ir tā saucamais “uztraukuma izraisīts” erekcijas zudums, un tas ir izplatīts, īpaši jauniem vīriešiem. Ironiski, bet jo vairāk tu par to domā, jo grūtāk var būt atslābināties. Arī attiecību dinamika var ietekmēt – ja ir spriedze ar partneri vai trūkst emocionālās saiknes, vēlme un erekcija var mazināties.
Tomēr, ja tas notiek regulāri vai tev ir citas veselības problēmas, tas var signalizēt par kaut ko nopietnāku, piemēram, erektilo disfunkciju (ED). ED nav tikai “vecu vīru” problēma – tā var skart jebkuru vecumu, un bieži tā ir saistīta ar asinsrites traucējumiem vai hormonāliem faktoriem, piemēram, zemiem testosterona līmeņiem. Ja pamanīsi, ka erekcija zūd ne tikai seksa laikā, bet arī no rītiem (kad tā parasti ir dabiska), tas var būt iemesls konsultēties ar seksologu.
Ko darīt?
Sāc ar vienkāršo: centies gulēt pietiekami, mazini stresu un esi godīgs ar sevi par savu dzīvesveidu. Ar partneri esi atklāts – bieži vien viņi ir saprotošāki, nekā tu domā, un tas noņem spiedienu. Ja problēma turpinās mēnešiem, dodies pie speciālista – mūsdienās ir risinājumi, sākot no medikamentiem līdz terapijai.
Rezumējot, reizēm neesoša erekcija ir normāla, bet, ja tas tevi satrauc vai kļūst biežāk, ir vērts rīkoties.
Vai ir normāli, ka pēc gadiem attiecībās sekss kļūst retāks?
Jā, tas ir pilnīgi normāli, ka pēc vairākiem gadiem attiecībās sekss kļūst retāks. Tas nenozīmē, ka kaut kas ir “salauzts” vai ka attiecības ir zaudējušas savu vērtību – tas bieži ir dabisks attiecību attīstības posms. Šeit ir daži iemesli un apsvērumi, kāpēc tā notiek, kā arī pārdomas par to, vai tas ir problēma tieši jums.
Kāpēc sekss kļūst retāks?
Sākotnējā kaisle mazinās: Attiecību sākumā darbojas spēcīga hormonālā un emocionālā “ķīmija” (dopamīns, oksitocīns), kas veicina biežu vēlmi pēc tuvības. Ar laiku tā pāriet stabilākā, mazāk intensīvā pieķeršanās fāzē.
Ikdiena un rutīna: Darbs, ģimenes pienākumi, bērni vai citas prioritātes var samazināt laiku un enerģiju, ko pāris velta intīmajai dzīvei.
Fiziskās un emocionālās izmaiņas: Vecums, stress, veselības problēmas vai hormonālas svārstības (piemēram, menopauze vai testosterona līmeņa pazemināšanās) var ietekmēt libido.
Komforts un pazīšanās: Kad partneri jau labi pazīst viens otru, spontanitāte un jaunuma sajūta var mazināties, kas dažkārt samazina seksuālo aktivitāti.
Atšķirīgas vajadzības: Laika gaitā katram partnerim var attīstīties atšķirīgs libido līmenis vai vēlmes, kas ietekmē regularitāti.
Pētījumi rāda, ka ilgtermiņa attiecībās seksa biežums vidēji samazinās. Piemēram, pāri, kas ir kopā 5–10 gadus, nereti ziņo par intīmo tuvību reizi nedēļā vai pat retāk, salīdzinot ar attiecību sākumu, kad tas var būt vairākkārt nedēļā.
Vai tas ir normāli tieši jums?
Tas, vai retāks sekss ir “normāli”, lielā mērā ir atkarīgs no jums un jūsu partnera:
Ja jūs abi esat apmierināti: Ja retāka tuvība nevienam no jums nerada diskomfortu vai vilšanos, tas nav problēma. Attiecības var būt veselīgas un laimīgas arī ar mazāku seksuālo aktivitāti, ja ir citi veidi, kā uzturēt tuvību (sarunas, pieskārieni, kopīgas intereses).
Ja tas rada spriedzi: Ja viens no jums vēlas biežāku seksu, bet otrs nē, tas var liecināt par nesaskaņām, kuras būtu vērts risināt.
Kā cīnīties ar priekšlaicīgu ejakulāciju?
Priekšlaicīgu ejakulāciju (PE) var mazināt ar paškontroles treniņiem, kas balstās uz apzinātu seksuālās uzbudinājuma pārvaldīšanu. Tas nozīmē pakāpeniski pieradināt sevi pie stimulācijas, mācoties atpazīt tuvojošos kulminācijas brīdi un to aizkavēt. Piemēram, palēninot ritmu, mainot pozīcijas vai novirzot domas uz neitrālām tēmām, piemēram, ikdienas plāniem. Šāda prakse prasa pacietību, bet ar laiku palīdz uzlabot kontroli pār refleksiem. Un paildzināt izturību, padarot seksuālo pieredzi apmierinošāku abiem partneriem.
Psiholoģiskā puse ir tikpat svarīga – stresa un trauksmes mazināšana ar dziļas elpošanas tehnikām, meditāciju vai pat vienkāršu muskuļu atslābināšanu var ievērojami uzlabot situāciju. PE bieži saasinās no iekšēja spiediena vai nedrošības sajūtas. Atklāta komunikācija ar partneri ir būtiska – runājot par vēlmēm un sajūtām, var mazināt saspringumu un radīt atbalstošu vidi Papildus tam, prostatas masāža var būt noderīga metode. Tā stimulē asinsriti iegurņa zonā un var palīdzēt atslābināt muskuļus, potenciāli uzlabojot ejakulācijas kontroli.
Ātrie risinājumi ietver biezākus prezervatīvus, kas samazina jutīgumu, vai masturbāciju stundu vai divas pirms seksa, lai mazinātu uzbudinājuma intensitāti. Ja problēma saglabājas un traucē dzīves kvalitāti, speciālists (seksologs) var ieteikt medikamentus, piemēram, selektīvos serotonīna atpakaļsaistes inhibitorus (SSRI), kas aizkavē ejakulāciju, vai lokālus anestēzijas līdzekļus (piem., lidokaīna aerosolus). Prostatas masāža kā papildu elements var būt īpaši efektīva, ja PE saistīta ar saspringumu iegurņa zonā. Svarīgi ir nekaunēties, eksperimentēt ar metodēm un atrast sev piemērotāko risinājumu – katram tas var būt individuāli.
Kāds ir normāls seksa biežums?
Normāls seksa biežums ir relatīvs jēdziens. Tas atkarīgs no daudziem faktoriem – vecuma, attiecību posma, dzīvesveida, veselības un individuālajām vēlmēm. Pētījumi, piemēram, no “Archives of Sexual Behavior”, liecina, ka vidēji pāri stabilās attiecībās nodarbojas ar seksu apmēram 1–2 reizes nedēļā, taču tas nav zelta standarts. Jauni pāri attiecību sākumā var būt aktīvāki, pat ikdienā, savukārt ilgstošās attiecībās biežums nereti samazinās līdz reizei nedēļā vai pat 2–3 reizēm mēnesī, ko ietekmē rutīna, bērni vai darba slodze. Svarīgi ir tas, ka nav “pareizā” skaita – norma ir tas, kas der konkrētajam pārim.
Tomēr, ja seksa biežums rada neapmierinātību vai domstarpības, tas var signalizēt par dziļākām vajadzībām vai problēmām attiecībās. Piemēram, viens partneris var vēlēties tuvību biežāk, kamēr otram libido ir zemāks stresa, hormonālu izmaiņu iemeslu dēļ. Šādos gadījumos seksologa konsultācija var būt noderīga – speciālists palīdz izprast, vai biežums ir tikai simptoms citai problēmai, un piedāvā praktiskus risinājumus. Latvijā seksologu pakalpojumus var meklēt, piemēram, caur www.seksologs.lv vai privātām klīnikām.
Galvenais ir abu partneru apmierinātība – ja jūs abi jūtaties labi ar savu ritmu, nav jāuztraucas par statistiku. Seksologa apmeklējums var būt īpaši vērtīgs, ja ir vēlme pielāgot biežumu vai atrisināt nesaskaņas, jo viņi piedāvā gan individuālas, gan pāru konsultācijas, kas balstītas uz zinātnisku pieeju un empātiju. Nav universālas normas, kas derētu visiem. Tāpēc fokusējieties uz to, kas jums abiem sniedz prieku un harmoniju – ar vai bez profesionāla atbalsta. Vai ir kas specifisks, par ko vēlaties padziļinātu atbildi?
Vai bieža masturbācija var ietekmēt seksuālo dzīvi?
Masturbācija pati par sevi nekaitē tavai seksuālajai veselībai, un tā ir normāla tavas seksualitātes daļa – vai esi attiecībās vai nē. No fizioloģiskā viedokļa bieža masturbācija parasti neietekmē seksuālo funkciju negatīvi, ja tā nenotiek pārmērīgi un neizraisa fizisku diskomfortu vai izsīkumu. Vīriešiem, piemēram, nav pierādījumu, ka regulāra masturbācija samazinātu spermas kvalitāti vai testosterona līmeni. Sievietēm tā var pat uzlabot izpratni par savu ķermeni un seksuālajām vēlmēm, kas potenciāli var pozitīvi ietekmēt seksuālo dzīvi ar partneri. Tomēr, ja masturbācija kļūst par fizisku pārslodzi (piemēram, izraisa iekaisumu vai jutīguma zudumu), tā var īslaicīgi apgrūtināt seksuālo baudu vai erekciju, taču šie efekti parasti ir pārejoši.
Psiholoģiskais aspekts ir vēl nozīmīgāks. Bieža masturbācija var ietekmēt seksuālo dzīvi, ja tā aizstāj intīmo saikni ar partneri vai rada atkarību no konkrētiem stimuliem, piemēram, pornogrāfijas. Daži pētījumi liecina, ka pārmērīga pornogrāfijas lietošana kopā ar masturbāciju var radīt nereālistiskas gaidas par seksu vai samazināt vēlmi pēc reālām attiecībām. Tas gan nenozīmē, ka pati masturbācija ir kaitīga – drīzāk problēma slēpjas kontekstā un līdzsvarā. Ja cilvēks izmanto masturbāciju kā galveno stresa mazināšanas veidu vai izvairīšanās mehānismu no partnera, tas var radīt emocionālu attālināšanos attiecībās.
No otras puses, masturbācijai var būt arī pozitīva ietekme. Tā palīdz labāk izprast savu ķermeni, kas var uzlabot komunikāciju ar partneri un padarīt seksuālo pieredzi bagātāku. Piemēram, cilvēki, kuri zina, kas viņiem sagādā baudu, bieži spēj skaidrāk izteikt savas vēlmes, kas stiprina intīmo saikni. Turklāt regulāra seksuālā aktivitāte, tostarp masturbācija, var uzlabot asinsriti iegurņa zonā un mazināt stresu, kas ilgtermiņā veicina seksuālo veselību.
Praktiski runājot, ietekme uz seksuālo dzīvi ir atkarīga no tā, kā masturbācija iekļaujas cilvēka ikdienā un attiecībās. Ja tā ir harmoniska daļa no dzīves un neizjauc līdzsvaru ar partneri, tā reti rada problēmas. Taču, ja tā kļūst par dominējošo seksuālās izlādes veidu vai traucē intimitātei, var būt vērts pārdomāt savus ieradumus. Galvenais ir pašrefleksija un atklāta komunikācija ar partneri, ja tāds ir.
Noslēgumā
Bieža masturbācija pati par sevi nav ne laba, ne slikta attiecībā uz seksuālo dzīvi. Tās ietekme ir individuāla un kontekstuāla, tāpēc svarīgi ir ieklausīties savā ķermenī un vajadzībās. Vai tev ir kāds konkrēts aspekts, ko vēlies vēl pārrunāt?
Kā es varu uzlabot savu seksuālo sniegumu?
Uzlabot seksuālo sniegumu ir mērķis, ko daudzi vīrieši sev izvirza, un tas ir pilnīgi sasniedzams, ja pieiet tam ar pareizu attieksmi un praktiskiem soļiem. Seksuālais sniegums nav tikai fiziska izturība vai tehnika – tas ietver arī pašpārliecinātību, komunikāciju un vispārējo labsajūtu. Šeit ir daži padomi, kas var palīdzēt tev kļūt labākam gan sev, gan savam partnerim.
Pirmkārt, rūpējies par savu fizisko veselību. Regulāras fiziskās aktivitātes, piemēram, kardio treniņi (skriešana, peldēšana) un spēka vingrinājumi, uzlabo asinsriti, kas ir būtiska erekcijas kvalitātei. Īpaši noderīgi ir iegurņa pamatnes muskuļu vingrinājumi. Arī veselīgs uzturs ir svarīgs: ēd produktus, kas bagāti ar cinku (rieksti, jūras veltes) un antioksidantiem (ogas, zaļumi). Izvairies no pārmērīga alkohola un smēķēšanas, jo tie ilgtermiņā pasliktina asinsvadu veselību un libido.
Otrkārt, strādā pie izturības un kontroles. Ja priekšlaicīga ejakulācija ir problēma, izmanto paškontroles treniņus. Arī elpošanas tehnikas var palīdzēt: dziļa, lēna elpošana seksa laikā mazina spriedzi un paildzina baudu. Partnerattiecībās vari izmēģināt pozas, kurās tev ir lielāka kontrole par tempu,.
Treškārt, komunikācija ar partneri ir zelta vērta. Uzzini, kas viņam vai viņai patīk – tieša jautāšana vai uzmanīga reakciju vērošana var atklāt daudz. Seksuālais sniegums nav tikai par “izturēšanu” vai “ātrumu”, bet par abpusēju baudu. Pašpārliecinātība rodas, zinot, ka tu vari sniegt prieku, tāpēc nebaidies eksperimentēt un pielāgoties. Piemēram, priekšspēle – glāsti, skūpsti, masāža – bieži ir tikpat svarīga kā pats akts.
Cenšoties uzlabot seksuālo sniegumu būtisks ir arī psiholoģiskais faktors. Stress, trauksme vai zems pašvērtējums var traucēt sniegumu, tāpēc atrodi veidus, kā atslābināties – meditācija, miegs vai pat saruna ar uzticamu cilvēku var palīdzēt. Ja jūti, ka problēma ir dziļāka (piemēram, erektilā disfunkcija), nevilcinies konsultēties ar ārstu – tas nav kauns, bet risinājums.
Visbeidzot, atceries, ka sekss nav sacensība. Koncentrējies uz baudījumu, nevis uz “perfektu rezultātu”. Prakse, pacietība un atvērtība uzlabos tavu sniegumu dabiski. Vai ir kāds konkrēts aspekts, kurā vēlies padziļināties?
Kā es varu zināt, vai man ir seksuāli transmisīvās slimības?
Ja tev rodas jautājums, vai tev varētu būt seksuāli transmisīvās slimības (STS), tas jau ir labs pirmais solis, jo tas liecina par rūpēm par savu veselību un atbildību pret sevi un partneriem. STS var būt dažādas – no hlamīdijām un gonorejas līdz HIV vai herpes. Lūk, kā tu vari noskaidrot, vai tev ir STS, un ko darīt tālāk.
Pirmkārt, pievērs uzmanību simptomiem, lai gan jāzina, ka daudzas seksuāli transmisīvās slimības var būt asimptomātiskas, īpaši agrīnās stadijās. Vīriešiem bieži sastopami simptomi ietver neparastu izdalīšanos no dzimumlocekļa, dedzināšanas sajūtu urinējot. Var just niezi vai kairinājumu ap dzimumorgāniem, sāpīgas čūlas vai izsitumus. Tomēr tādas slimības kā hlamīdijas vai HPV (cilvēka papilomas vīruss) bieži norit bez jebkādiem pamanāmiem simptomiem. Tāpēc paļaušanās tikai uz sajūtām nav droša metode. Ja tev ir bijis neaizsargāts sekss (vaginālais, anālais vai orālais) , risks ir augstāks, pat ja nejūti nekādu diskomfortu.
Otrkārt, vienīgais drošais veids, kā uzzināt, vai tev ir STS, ir nepieciešams veikt testus. Tu vari veikt specifiskas analīzes – parasti tās ietver urīna testu, asins analīzes vai uztriepi no urīnkanāl. Piemēram, HIV un sifilisu diagnosticē ar asins analīzēm, bet hlamīdijas un gonoreju – ar urīna, asins vai uztriepes testu. Latvijā šādas pārbaudes ir pieejamas gan privātajās, gan valsts klīnikās, un tās ir konfidenciālas. Ja tev ir aizdomas, tad testēties ieteicams 2–4 nedēļas pēc iespējamās inficēšanās, jo dažām slimībām ir inkubācijas periods.
Treškārt, esi godīgs ar sevi par savu seksuālo vēsturi. Ja tev ir bijuši gadījuma sakari, neaizsargāts sekss vai partneris, kuram varētu būt STS, risks palielinās. Arī tad, ja partnerim ir simptomi , tas var būt signāls pārbaudīties. Profilaksei svarīgi lietot prezervatīvus, taču tie ne vienmēr pasargā no visām STS, piemēram, herpes vai HPV, kas izplatās caur ādu.
Ja tests ir pozitīvs, nekrīti panikā – lielākā daļa STS, piemēram, hlamīdijas vai gonoreja, ir ārstējamas ar antibiotikām, bet citas, kā HIV, mūsdienās ir labi kontrolējamas ar medikamentiem. Svarīgi ir sākt ārstēšanu un informēt partneri(-us), lai apturētu izplatību. Regulāras pārbaudes (reizi gadā vai pēc riska situācijām) ir gudra prakse, pat ja jūties labi.