Uzmanības deficīta un hiperaktivitātes sindroms (UDHS) ir neirobioloģisks traucējums, kas skar aptuveni 5–10% bērnu visā pasaulē, tostarp Latvijā.
Tas izpaužas ar grūtībām koncentrēties, impulsīvu uzvedību un dažkārt hiperaktivitāti, kas neatbilst bērna vecumam. Lai gan UDHS bieži tiek pētīts saistībā ar mācību un sociālās adaptācijas izaicinājumiem, mazāk uzmanības tiek pievērsts tā ietekmei uz bērna seksuālo attīstību un uzvedību.
Raksts ir domāts vecākiem, lai palīdzētu izprast, kā UDHS var ietekmēt bērna seksualitāti, tostarp tādas izpausmes kā masturbācija, sekstings un citas uzvedības izmaiņas, sniedzot zinātniski pamatotus skaidrojumus un praktiskus padomus.
UDHS un tā ietekme uz uzvedību
UDHS ir saistīts ar traucējumiem smadzeņu prefrontālajā garozā, kas atbild par impulsu kontroli, lēmumu pieņemšanu un emociju regulāciju.
Pētījumi liecina, ka bērniem ar UDHS ir paaugstināts risks impulsīvai un riskantai uzvedībai, tostarp seksuālajā jomā, jo viņiem ir grūtības paredzēt rīcības sekas un ievērot sociālās normas (Barkley et al., 2006). Šī impulsivitāte var izpausties kā pārmērīga ziņkāre par seksualitāti vai uzvedība, kas vecākiem šķiet neparasta.
Turklāt UDHS bieži pavada emocionāli traucējumi, piemēram, trauksme vai zems pašvērtējums, kas var ietekmēt bērna attieksmi pret savu ķermeni un seksualitāti. Pētījums, kas publicēts Journal of Attention Disorders (Owens et al., 2016), norāda, ka bērni ar UDHS biežāk saskaras ar sociālo noraidījumu, kas var veicināt kompensējošu uzvedību, tostarp seksuālu eksperimentēšanu, lai iegūtu uzmanību vai apstiprinājumu.
Seksuālā uzvedība un UDHS: Galvenās izpausmes
Masturbācija
Masturbācija ir normāla bērnu seksuālās attīstības sastāvdaļa, kas var sākties agrīnā vecumā. Bērniem ar UDHS tā var būt biežāka vai intensīvāka, jo tā var kalpot kā pašnomierināšanas mehānisms stresa vai hiperaktivitātes mazināšanai. Pētījums Child Neuropsychology (Schoemaker et al., 2012) liecina, ka UDHS saistītā trauksme un grūtības ar emociju regulāciju var mudināt bērnus meklēt sensoru stimulāciju, tostarp caur masturbāciju.
Piemēram, bērns ar UDHS var atkārtoti veikt darbības, kas saistītas ar dzimumorgānu stimulāciju, lai mazinātu iekšēju nemieru. Šāda uzvedība parasti nav patoloģiska, bet vecākiem jābūt uzmanīgiem, ja tā kļūst pārmērīga vai notiek publiskās vietās.
Padoms vecākiem: Nekritizējiet vai nekauniniet bērnu par masturbāciju, jo tas var radīt kauna sajūtu un ilgtermiņa psiholoģiskas sekas. Maigi paskaidrojiet, ka šādas darbības ir privātas un jāveic vienatnē, piemēram, savā istabā. Ja uzvedība šķiet kompulsīva vai ir saistīta ar fizisku kairinājumu (piemēram, niezi), konsultējieties ar pediatru vai bērnu psihologu.
Sekstings
Sekstings – seksuāla rakstura ziņojumu, attēlu vai video sūtīšana digitālajās platformās – ir izplatīta parādība pusaudžu vidū. UDHS pusaudžiem ir paaugstināts risks iesaistīties sekstingā impulsivitātes un vāju lēmumu pieņemšanas prasmju dēļ.
Pētījums Attention Deficit and Hyperactivity Disorders (Weiss et al., 2011) norāda, ka UDHS pusaudži biežāk iesaistās riskantās tiešsaistes aktivitātēs, tostarp dalās ar intīmiem attēliem, jo digitālā vide pastiprina viņu impulsīvo uzvedību.
Turklāt UDHS saistītās sociālās grūtības var mudināt pusaudžus meklēt apstiprinājumu caur sekstingu, īpaši, ja viņi jūtas izolēti. Pētījums Journal of Adolescent Health (Rice et al., 2014) atklāja, ka pusaudži ar UDHS ir vairāk pakļauti tiešsaistes seksuālai ekspluatācijai, jo viņi mazāk apzinās privātuma riskus.
Padoms vecākiem: Uzturiet atklātu dialogu par drošu interneta lietošanu un skaidrojiet sekstinga juridiskās un emocionālās sekas. Iestatiet vecāku kontroli viedierīcēs un pārrunājiet tiešsaistes drošības noteikumus, saglabājot uzticēšanos. Ja pamanāt sekstinga pazīmes, konsultējieties ar psihologu, lai risinātu situāciju bez kaunināšanas.
Citas seksuālās izpausmes
Bērni ar UDHS var izrādīt citas seksuālās uzvedības formas, kas saistītas ar impulsivitāti un grūtībām ievērot sociālās normas. Piemēram:
Pāragra ziņkāre par seksualitāti: Pētījums Journal of Abnormal Child Psychology (Flannery et al., 2017) norāda, ka UDSHS bērni biežāk meklē seksuāla rakstura informāciju, tostarp pornogrāfiju, jo viņu impulsivitāte apgrūtina robežu izpratni. Pornogrāfijas skatīšanās var izkropļot izpratni par veselīgu intimitāti.
Seksuāla rakstura rotaļas: UDHS bērni var iesaistīties rotaļās, kas imitē seksuālas darbības, neapzinoties to nozīmi, ko var veicināt vienaudžu ietekme vai ziņkāre.
Nepiemērota uzvedība publiski: Impulsivitātes dēļ bērns var pieskarties sev vai citiem nepiemērotās situācijās, radot neērtības.
Padoms vecākiem: Runājiet ar bērnu vecumam atbilstošā valodā, skaidrojot, kas ir pieņemami un kas nav. Ja uzvedība liecina par iespējamu seksuālu vardarbību vai traumu (piemēram, regulāra seksa imitācija), nekavējoties konsultējieties ar bērnu psihologu vai sociālo dienestu.
Kā vecākiem rīkoties?
Izglītojieties par UDHS: Izpratne par UDHS ietekmi uz uzvedību palīdzēs reaģēt mierīgi un konstruktīvi. Lasiet zinātniskus avotus un konsultējieties ar speciālistiem, piemēram, bērnu psihiatriem vai psihologiem.
Veidojiet atklātu komunikāciju: Runājiet ar bērnu par seksualitāti, skaidrojot robežas un normālas attīstības posmus. Tas palīdzēs bērnam justies droši.
Uzraugiet digitālo vidi: UDHS bērniem ir paaugstināts risks riskantai tiešsaistes uzvedībai. Iestatiet vecāku kontroli un pārrunājiet interneta drošību.
Meklējiet profesionālu atbalstu: Ja pamanāt satraucošu uzvedību, konsultējieties ar speciālistiem. Uzvedības terapija ir efektīva UDHS simptomu mazināšanā, tostarp impulsivitātes kontrolē (Evans et al., 2018, Journal of Clinical Child & Adolescent Psychology).
Atbalstiet emocionālo labsajūtu: Pozitīva motivācija un fizisks kontakts, piemēram, apskāvieni, var mazināt trauksmi un veicināt veselīgu attieksmi pret ķermeni.
UDHS var ietekmēt bērna seksuālo attīstību, palielinot masturbācijas biežumu, sekstinga risku un citas impulsīvas izpausmes. Zinātniski pētījumi apliecina, ka impulsivitāte un sociālās grūtības ir galvenie faktori, kas veicina šādu uzvedību.
Ar izglītošanos, atklātu komunikāciju un profesionālu atbalstu vecāki var palīdzēt bērnam attīstīt veselīgu izpratni par seksualitāti un pārvaldīt impulsus. Svarīgi ir saglabāt mieru, izvairīties no kaunināšanas un veidot drošu vidi, kurā bērns jūtas pieņemts.
Atsauces:
Barkley, R. A., Fischer, M., Smallish, L., & Fletcher, K. (2006). Young adult outcome of hyperactive children: Adaptive functioning in major life activities. Journal of the American Academy of Child & Adolescent Psychiatry, 45(2), 192–202. https://doi.org/10.1097/01.chi.0000189134.97436.e2
Evans, S. W., Owens, J. S., Wymbs, B. T., & Ray, A. R. (2018). Evidence-based psychosocial treatments for children and adolescents with attention deficit/hyperactivity disorder. Journal of Clinical Child & Adolescent Psychology, 47(2), 157–198. https://doi.org/10.1080/15374416.2017.1390757
Flannery, A. J., Becker, S. P., & Luebbe, A. M. (2017). Does emotion dysregulation mediate the association between ADHD and risky sexual behavior? Journal of Abnormal Child Psychology, 45(6), 1101–1112. https://doi.org/10.1007/s10802-016-0235-5
Owens, J. S., Goldfine, M. E., Evangelista, N. M., Hoza, B., & Kaiser, N. M. (2016). A review of social skills deficits in children with ADHD. Journal of Attention Disorders, 20(8), 655–667. https://doi.org/10.1177/1087054714521478
Rice, E., Gibbs, J., Winetrobe, H., Rhoades, H., Plant, A., Montoya, J., & Kordic, T. (2014). Sexting and sexual behavior among middle school students. Journal of Adolescent Health, 55(1), 97–102. https://doi.org/10.1016/j.jadohealth.2013.12.004
Schoemaker, K., Mulder, H., Deković, M., & Matthys, W. (2012). Executive functions in preschool children with externalizing behavior problems: A meta-analysis. Child Neuropsychology, 18(5), 453–475. https://doi.org/10.1080/09297049.2011.645429
Weiss, M. D., Baer, S., Allan, B. A., Saran, K., & Schibuk, H. (2011). The screens culture: Impact on ADHD. Attention Deficit and Hyperactivity Disorders, 3(4), 327–334. https://doi.org/10.1007/s12402-011-0061-z