Vai ir normāli, ka pēc gadiem attiecībās sekss kļūst retāks?
Jā, tas ir pilnīgi normāli, ka pēc vairākiem gadiem attiecībās sekss kļūst retāks. Tas nenozīmē, ka kaut kas ir “salauzts” vai ka attiecības ir zaudējušas savu vērtību – tas bieži ir dabisks attiecību attīstības posms. Šeit ir daži iemesli un apsvērumi, kāpēc tā notiek, kā arī pārdomas par to, vai tas ir problēma tieši jums.
Kāpēc sekss kļūst retāks?
1️⃣ Sākotnējā kaisle mazinās: Attiecību sākumā darbojas spēcīga hormonālā un emocionālā “ķīmija” (dopamīns, oksitocīns), kas veicina biežu vēlmi pēc tuvības. Ar laiku tā pāriet stabilākā, mazāk intensīvā pieķeršanās fāzē.
2️⃣ Ikdiena un rutīna: Darbs, ģimenes pienākumi, bērni vai citas prioritātes var samazināt laiku un enerģiju, ko pāris velta intīmajai dzīvei.
3️⃣ Fiziskās un emocionālās izmaiņas: Vecums, stress, veselības problēmas vai hormonālas svārstības (piemēram, menopauze vai testosterona līmeņa pazemināšanās) var ietekmēt libido.
4️⃣ Komforts un pazīšanās: Kad partneri jau labi pazīst viens otru, spontanitāte un jaunuma sajūta var mazināties, kas dažkārt samazina seksuālo aktivitāti.
5️⃣ Atšķirīgas vajadzības: Laika gaitā katram partnerim var attīstīties atšķirīgs libido līmenis vai vēlmes, kas ietekmē regularitāti.
Pētījumi rāda, ka ilgtermiņa attiecībās seksa biežums vidēji samazinās. Piemēram, pāri, kas ir kopā 5–10 gadus, nereti ziņo par intīmo tuvību reizi nedēļā vai pat retāk, salīdzinot ar attiecību sākumu, kad tas var būt vairākkārt nedēļā.
Vai tas ir normāli tieši jums?
Tas, vai retāks sekss ir “normāli”, lielā mērā ir atkarīgs no jums un jūsu partnera:
🔹 Ja jūs abi esat apmierināti: Ja retāka tuvība nevienam no jums nerada diskomfortu vai vilšanos, tas nav problēma. Attiecības var būt veselīgas un laimīgas arī ar mazāku seksuālo aktivitāti, ja ir citi veidi, kā uzturēt tuvību (sarunas, pieskārieni, kopīgas intereses).
🔹Ja tas rada spriedzi: Ja viens no jums vēlas biežāku seksu, bet otrs nē, tas var liecināt par nesaskaņām, kuras būtu vērts risināt.
Kā es varu uzlabot savu seksuālo sniegumu?
Uzlabot seksuālo sniegumu ir mērķis, ko daudzi vīrieši sev izvirza, un tas ir pilnīgi sasniedzams, ja pieiet tam ar pareizu attieksmi un praktiskiem soļiem. Seksuālais sniegums nav tikai fiziska izturība vai tehnika – tas ietver arī pašpārliecinātību, komunikāciju un vispārējo labsajūtu. Šeit ir daži padomi, kas var palīdzēt tev kļūt labākam gan sev, gan savam partnerim.
Pirmkārt, rūpējies par savu fizisko veselību. Regulāras fiziskās aktivitātes, piemēram, kardio treniņi (skriešana, peldēšana) un spēka vingrinājumi, uzlabo asinsriti, kas ir būtiska erekcijas kvalitātei. Īpaši noderīgi ir iegurņa pamatnes muskuļu vingrinājumi. Arī veselīgs uzturs ir svarīgs: ēd produktus, kas bagāti ar cinku (rieksti, jūras veltes) un antioksidantiem (ogas, zaļumi). Izvairies no pārmērīga alkohola un smēķēšanas, jo tie ilgtermiņā pasliktina asinsvadu veselību un libido.
Otrkārt, strādā pie izturības un kontroles. Ja priekšlaicīga ejakulācija ir problēma, izmanto paškontroles treniņus. Arī elpošanas tehnikas var palīdzēt: dziļa, lēna elpošana seksa laikā mazina spriedzi un paildzina baudu. Partnerattiecībās vari izmēģināt pozas, kurās tev ir lielāka kontrole par tempu,.
Treškārt, komunikācija ar partneri ir zelta vērta. Uzzini, kas viņam vai viņai patīk – tieša jautāšana vai uzmanīga reakciju vērošana var atklāt daudz. Seksuālais sniegums nav tikai par “izturēšanu” vai “ātrumu”, bet par abpusēju baudu. Pašpārliecinātība rodas, zinot, ka tu vari sniegt prieku, tāpēc nebaidies eksperimentēt un pielāgoties. Piemēram, priekšspēle – glāsti, skūpsti, masāža – bieži ir tikpat svarīga kā pats akts.
Cenšoties uzlabot seksuālo sniegumu būtisks ir arī psiholoģiskais faktors. Stress, trauksme vai zems pašvērtējums var traucēt sniegumu, tāpēc atrodi veidus, kā atslābināties – meditācija, miegs vai pat saruna ar uzticamu cilvēku var palīdzēt. Ja jūti, ka problēma ir dziļāka (piemēram, erektilā disfunkcija), nevilcinies konsultēties ar ārstu – tas nav kauns, bet risinājums.
Visbeidzot, atceries, ka sekss nav sacensība. Koncentrējies uz baudījumu, nevis uz “perfektu rezultātu”. Prakse, pacietība un atvērtība uzlabos tavu sniegumu dabiski. Vai ir kāds konkrēts aspekts, kurā vēlies padziļināties?
Kā es varu zināt, vai man ir seksuāli transmisīvās slimības?
Ja tev rodas jautājums, vai tev varētu būt seksuāli transmisīvās slimības (STS), tas jau ir labs pirmais solis, jo tas liecina par rūpēm par savu veselību un atbildību pret sevi un partneriem. STS var būt dažādas – no hlamīdijām un gonorejas līdz HIV vai herpes. Lūk, kā tu vari noskaidrot, vai tev ir STS, un ko darīt tālāk.
Pirmkārt, pievērs uzmanību simptomiem, lai gan jāzina, ka daudzas seksuāli transmisīvās slimības var būt asimptomātiskas, īpaši agrīnās stadijās. Vīriešiem bieži sastopami simptomi ietver neparastu izdalīšanos no dzimumlocekļa, dedzināšanas sajūtu urinējot. Var just niezi vai kairinājumu ap dzimumorgāniem, sāpīgas čūlas vai izsitumus. Tomēr tādas slimības kā hlamīdijas vai HPV (cilvēka papilomas vīruss) bieži norit bez jebkādiem pamanāmiem simptomiem. Tāpēc paļaušanās tikai uz sajūtām nav droša metode. Ja tev ir bijis neaizsargāts sekss (vaginālais, anālais vai orālais) , risks ir augstāks, pat ja nejūti nekādu diskomfortu.
Otrkārt, vienīgais drošais veids, kā uzzināt, vai tev ir STS, ir nepieciešams veikt testus. Tu vari veikt specifiskas analīzes – parasti tās ietver urīna testu, asins analīzes vai uztriepi no urīnkanāl. Piemēram, HIV un sifilisu diagnosticē ar asins analīzēm, bet hlamīdijas un gonoreju – ar urīna, asins vai uztriepes testu. Latvijā šādas pārbaudes ir pieejamas gan privātajās, gan valsts klīnikās, un tās ir konfidenciālas. Ja tev ir aizdomas, tad testēties ieteicams 2–4 nedēļas pēc iespējamās inficēšanās, jo dažām slimībām ir inkubācijas periods.
Treškārt, esi godīgs ar sevi par savu seksuālo vēsturi. Ja tev ir bijuši gadījuma sakari, neaizsargāts sekss vai partneris, kuram varētu būt STS, risks palielinās. Arī tad, ja partnerim ir simptomi , tas var būt signāls pārbaudīties. Profilaksei svarīgi lietot prezervatīvus, taču tie ne vienmēr pasargā no visām STS, piemēram, herpes vai HPV, kas izplatās caur ādu.
Ja tests ir pozitīvs, nekrīti panikā – lielākā daļa STS, piemēram, hlamīdijas vai gonoreja, ir ārstējamas ar antibiotikām, bet citas, kā HIV, mūsdienās ir labi kontrolējamas ar medikamentiem. Svarīgi ir sākt ārstēšanu un informēt partneri(-us), lai apturētu izplatību. Regulāras pārbaudes (reizi gadā vai pēc riska situācijām) ir gudra prakse, pat ja jūties labi.